
Šodien par nāvi.
No tās nevar izbēgt. Tā ir neizbēgama mums visiem un arī TU–
vienā brīdī jutīsi, ka dvēsele un apziņa pamet ķermeni.
Esi gatavs?
Esi vispār par to domājis?
Jo laiks ir limitēts.
Iztērē visu laiku, kas Tev ir iedots
iztērē tā, lai nav jānožēlo.
Strādā, bet atstāj laiku baudīt dzīvi.
Baudi brīvi, bet atceries par dzīvi.
Galējības:
Dzīvot visu dzīvi sev, un nomirt vienam.
Dzīvot citiem, bailēs lai dzīves pēdējos brīžus varbūt nebūtu viens.
![]()
Esot kopā laikam ejot veidojas pieķeršanās, kas ir apbalvošanas mehānisms smadzenēs par kopā pavadīto emocionālo investment. Vienkāršāk sakot: ja tu investē laiku un enerģiju cilvēkā, tev pret viņu uzkrājas lielākas jūtas.
Cik tu olas ieliksi grozā, tik tu arī viņas sadauzīsi.
Tagad tā: zinot šo mēs varam sevi emocionāli sabalansēt. Minēšu piemēru: bērēs visvairāk raud tie, kuriem aizgājušajā cilvēkā bija visvairāk aktīvu emociju. Izslēdzot ķermeni, tiek izslēgts prāts un viņa spēja komunicēt ar apkārtējiem, unless jūs telepātiski komunicējat ar mirušajiem. Tiek strauji norautas visas emocionālās saites.
Rodas liels emociju daudzums, kas pārsātina prātu. Iedarbojas emocionālie novadīšanas mehānismi: fiziski – raudāšana un mentāli: reliģiski/mistiski rituāli un prāta pašnomierināšana izdomājot katram sev piemērotu scenārīju, kas mūs pašus pārliecina, ka “tapēc tagad ir labāk”.
Tā tas notiek visiem. Vairāk vai mazāk– tas ir atkarīgs no investētā emociju daudzuma un cilvēka empātijas. Empātija ir kaut kas līdzīgs spējām emocionāli pieslēgties un just līdzi.
Nāve ir neizbēgama, un cilvēki dabīgi aiziet.
Emocionāli smagi ir zaudēt JEBKO, kam piemīt liela investēto emociju vērtība. Tas var būt kaut vai skrūvgriezis. =]
Filed under: Par dzīvi, emocijas, kā pieņemt zaudējumu, nāve, zaudējums







