Kāpēc tā notiek, ka labi cilvēki tā arī paliek vieni?
- man uzdeva jautājumu Formspring.
Un ja mēs paskatamies apkārt – jā es tiešām redzu daudz superīgu cilvēku ar vērtību, bet viņi– jau pāri 30 un vēljoprojām bez ģimenes.
Ir vairāki iemesli, kapēc mēs neesam apbērnojušies 20 gadu vecumā, kā to darīja mūsu vecāki. Vadošais ir tas, ka dzīvojam nabadzīgā valstī, bet gribam dzīvot pēc rietumnieku standartiem. Tāda vide nav labvēlīga reprodukcijai. Domāju, ka problēma finansiālajā aspektā valstiskā līmenī atsaucas uz iedzīvotāju attiecībām un reprodukciju. Nu un protams arī tas, ka kontraceptcija ir pieejama un tiek aģitēta.
Vēloties pielīdzināties Rietumeiropas pārticībai mēs kopējam šai kultūrai raksturīgas vēlās ģimenes ar vienu līdz diviem bērniem. Vecumā līdz 25 pārsvarā visi dzīvo savā egoismā.
Cilvēki mēģina, testē attiecības, spēlē ģimenītēs un dakteros. Bet pārsvarā cilvēki dziļi iekšā apzinās, ka “šis nav ‘istais’ partneris”. Un tapēc čakarē viens otru, noved attiecības līdz kritiskajai masai un tad šķiras, neņemot vērā, ka ar laiku veidojas emocionālā vērtība, pieķeršanās. Tas šķiroties sarēto sirdi, un rada tuvinieka nāvei līdzīgu efektu: tu zaudē cilvēku no savas dzīves. Tas nivelē emocionalitāti, uzticību, ticību mīlestībai utml.. Tapēc jau vecā skola spiež: pirms kāzām sexu ne. Jo kā jau mēs zinām, sex ģenerē enerģijas pacelšanos līdz sirdij un tas savukārt ražo mīlestību.
Vēl ir viena cita suga: supervīrieši – vecpuiši. Skaisti, veseli, kulturāli, ar pieredzi un iekoptu pamatu ģimenei. Bet tomēr mēs viņus atkal un atkal redzam ar random sievietēm. Kapēc? Vienreiz ar par šito spriedām. Meitenes viedoklis bija, ka puiši ‘izlutināti’– viņiem skrien pakaļ. (Īpaši skaistām sievietēm jau ir tāpat.)
.. un vispār tiem, kuriem attiecībās ir plašākas izvēles iespējas, attiecības naturāli paliek seklākas, virspusējākas un reizēm poligāmas. Jo otrajā cilvēkā netiek saskatīts super svarīgs cilvēks: kaut kas nepatiks – nomainīs.
Nu un otra teorija, ir ka vietējās sievietes kvalitāte arī klibo un Ideālajam Vīrietim ir augstāka latiņa: viņš paņem smuko – tā izrādās garlaicīga un neko nevar pateikt. Paņem citu: tā izrādās mantkārīga. Trešā forša, bet mjaaa… pie skaistulēm pierasts, tādu kauns tautai rādīt.
Bet Vīrietis Ideālais grib skaistu sievieti. Veselu, saderīgu, auglīgu, padevīgu, saimniecisku, skaistu kā pērli un turklāt tādu, kas nav ar savu skaistumu sapista prātā. Un viņš apzinās, ka ir lielisks un tic, ka ir nopelnījis sievieti ar visām minētajām kvalitātēm.
.. nu tad ej un tādu atrodi. Cik tad tādas ir? Turklāt saderīgas un prātā nesačakarētas? Turklāt pieejamas un atrodamas. Parasti viņas atrodas vēlāk: ap 35 un ar kinderu. Nav pat runa par to vai šāda sieviete ir brīva. Augstvērtīgas personas nekad nebūs brīvas: tās tu tikai vari atvinnēt..
Attiecībās reizēm ir vieglāk, ja latiņa ir zemāka. Tā jau saka, ka attiecībās vislabāka sieviete ir ’7nieki’ – gana smuka, bet arī uzticīga. Tas pats ar vīrieti: “Vīrietim jābūt tikai mazliet smukākam par mērkaķi”. Visas itkā grib to bagāto puisi, bet kad dabon– aplaužās, cik viņam pohuj tā sieviete ir.
Kā jau teicu: ja cilvēks ir augstvērtīgs, viens viņš nebūs ne pusi dienas.
Filed under: Attiecības
